Maigie Molomāna Memuāri, jeb tricārs liek sevi manīt.

Nu čo? Ņeždaļi s*ki?

Pēdējo reizi interneta dzīlēs iepļūtiju janvārī.. es p*ss, veselu mūžību atpakaļ. Nav jau tā, ka nebūtu ko teikt, bet, aj, zin' kā- pusmūža, radošā u.c krīzes kopā ar aizņemtību nenāk par labu manam pseido rakstnieka garam. Bet ņefig dirst un ķersimies strausam pie ragiem. 

Par ko tad šoreiz? Kā vienmēr ričuki vai alus? Ta' ne sūda. Šoreiz būs vājš mēģinājums savārstīt kaut ko par un ap tēmu par kuru zem attiecīga alus daudzuma varu runāt visu nakti (tas tā no sērijas "Pāļa bazars"), tēlojot wannabe mūzikas kritiķi. Enīhuuu... Jā, šodien gribu parunāt par mūziku, precīzāk par to ko tad es domāju par sev ļoti tuvas grupas jauno albūmu, jo man, b*e, ir ko pārdomu līmenī uzskricelēt. 

Protams ievadam jau laikam neiztik bez atgriezšanās tā tālāk bērnībā, kur mazais Aleksēns kā jau augot mūziķa aizgādībā būtībā visu savu bērnību pavadijis to dzirdot. Sākot ar your childhood favourite Modern Talking, Jumpravu, pa vidam daudz un daudz garlaicīgas klasiskās muzikas kaut kā nebūt nonācu līdz A-Europai un Tatu (jā, es nekaunos no šī fakta- ej dir*t). Tālāk jau, apbružājot kurpēm zoles, dzīvojoties sūrajā Cēsu Festivāla/Valmieras ielu blokā, ar puikām nonācu līdz izsmalcinātākam līmenim- Linkin Park.. un šeit mazajam Aleksim bija dzīves lielais pagrieziens, jo kamēr 2000. sākumā visi dzīvoja repā, tikmēr es sapratu, ka ģitāras, bungas un tādi nedaudz nemierīgāki vokāli ir dzīve un mīlestība. Tā nu gadi 3-4 tika pavadīti klausoties ekskluzīvi tikai un vienīgi LP, protams, fonā kapājot uz Windows 98 Doom un Fifa 2001.. jap es zināju visas lirikas, katrai dziesmai (Hibrīda Teorijai un Meteorai protams.. es vēljoprojām gaidu savu medāli par šo). Un tad iznāca albūms ko sauca par Minutes to Midnigt.. jap, te nu es sapratu, ka nē, sorry, lai arī kāds die hard fans, bet tu zini.. takā, jopcik krietni par maigu (ar Given Up nepietika, lai izglābtu albūmu). UN TAD.. kaut kur pa vidam jau pirmajā pusaudžu krīzē meklējot savu identitāti, Aleksēns atcerējās, ka reiz draugs Ivo bija iedevis viņam paklausīties Slipknot Vol. 3 albūmu (jo ir vajadzīgs viss albūms, lai paklausītos vienu bangeri- "Duality"). Te nu maisam bija gals vaļā- kaut kur izraku Sony CD pleijeri (jā, bija reiz tāda lieta, par spīti tam, ka tajā laikā jau valdija mp3 pleijeri MAN BIJA CD pleijeris un ar austiņām ausīs es biju pasaules karalis vismaz savā prātā.. tu jau zini, kur jāiet!), aizņēmos no Ivo Vol. 3 albūmu un nepārstājis iepazinu masveidīgo skaņu haosu ko sauc par Slipknot. Uuuuun protams no šī punkta uz priekšu aizvien vairāk tika pavadīts laiks slīgstot smagās mūzikas pasaulē (protams nekad neesmu smādējis arī pa vidam popu, elektrisko mūziku, repu un visu citu šņagu- man nav aizspriedumu). Kapēc tev to vajadzēja zināt? Jo, bez ievada nevar un vispār tev vajadzēja zināt tieši to iemeslu kapēc es nonācu pie smagās mūzikas, kuras dēļ arī, tu z*jebal, lasi šo jebatoriju. 

Tad nu jā, ja nu tu esi makten neattapīgs un, izlasot ievadu, tev vēl nav skaidrs kas tad būs galvenais topiks, tad kaut kāda veida savārstijums tiks veltīts mīlestībai un iedvesmai vārdā Slipknot un specifiski viņu jaunajam albūmam. 

Mums bija ievads, bet kā tad ar otro ievadu? Kā jau minēju, tad tas viss sākās ar albūmu Vol. 3. Sākumā nāca Duality, tai klāt nākošā dziesma un vēl nākošā un saproti, ka esi nonācis, pie tā, ka albūma favorīts Opium Of The People ir smags, but I NEED MOAR!! Patika pret šo mūzika auga tikai augumā un parādoties jaunam PC ar internetu (modernās tahnoloģijas, hehe) pavērās iespējas šo vēlmi apmierināt. Tā nu nonācām līdz Iowa albūmam, kurš godīgi sakot manā uztverē vēljoprojām ir kā ķirsis martinī, kā santaklauss skurstenī, nu tu jau saprati! Un tīri nemanot tu saproti, ka tā jau ir mīlestība vistīrakajā formā. Gadi iet, albūmi nāk, un tu tos gaidi vairāk kā pirmo cigareti pamostoties. Katrs viņi ar savu dvēseli, jeb skanējumu (es pi*u, atkal riktīgs literāts), bet katrā no viņiem lielākā vai mazākā mērā saklausāms tas pats vecais Slipknot. Laikā, kad visas grupas, kuras tu klausies ar katru albūmu eksperimentejot aizplūst tālāk no sava pirmatnējā skanējuma un pat žanra ar kuru tu grupu esi iemīlējis (es skatos uz tevi BMTH... neliešu bars) nāk glābējs.. Tu izdzirdi Slipknot dziesmu All Out Life.. Es nemelošu un teikšu, ka mana pirmā doma bija "Mau*a pingvīns un svētie zvani". Singls skan moderni, ir dziesmas uzbūvē vieglāk saprotams, bet apakšā tu spēj sagaršot to pašu Iowas brutalitāti. Albūms We Are Not Your Kind nelika vilties. Te nu arī pienāca iespēja sapņa piepildijumam- dzirdēt un redzēt viņu uzstāšanos dzīvajā.. pat divreiz vienā gadā, ar 2 nedēļu intervālu 2 dažādās valstīs. Nāca 2022. gads un Slipknot vēljoprojām atradās topā manā spotifaja kontā. Un arī iespēja dzirdēt viņus 3. reizi dzīvajā netika laista garām (mierīgi iestarpinam klišjisko "i would walk 500 miles" dēļ šī pasākuma). Runājot par 3. koncertu.. dzirdēju visu, neredzēju neko, kaut atrados arēnā, tribīnēs, metrus 40 no skatuves. Jau pēc 4. dziesmas biju izbļāvis balsi (ja konci sāk ar Disasterpiece, tad savādāks rezultāts nav iespējams), spranda bija neeksistējoša lieta, krekls bija izžmiedzams. Un te nu pienāca viena no pēdējām dziesmām- The Dying Song.. Te aizdegās mana nu jau nākamā mīlestība, te nepacietīgi tika sāktas skaitītas dienas līdz jaunajam albūmam.

The End, So Far!

Lai arī līdz albūma iznākšanai jau bija izlaisti 3 singli, kuri tika klausīti un klausīti (lai piedod man Inga, bet kopā braucot mašīnā tika bojātas jau tā manas sapistās ausu bungādiņas), 30. septembra rītā nu jau lielāks Aleksēns cēlās kā Ziemassvētku rītā. Galvenie darbi lielos vilcienos apdarīti (tojesķ īsti nekādi, jo darbs takš ir priekš mīkstajiem un vispār es esmu bezģeļņiks)- ir laiks, ir pienācis laiks klausīties visu jauno albūmu. This is it, blietē pa ekrānu, trīcošām, sasvīdušam rokām mauc pa play pogu un pirmā dziesma. 

Adderal. Mkay, WTF? es tiešām uzliku Slipknot? It kā Korija, balss, bet te pat nav maigs Stone Sour tipa gabals, šis ir.. ok, nebūs. Te pat nav ko ķidāt, jopcik, moš degunā kāds puņķis aizķēries, kuru paurķēt? 

Maucam tālāk. 3 dziesmas tā kā jau familiārās, tie tad nu ir tie singli, kuri jau dzirdēti un iepatikušies, bet nu tāpat ir aizķēries kaut kas ko iepļūtīt.

The Dying Song. O jā, te kaut kur sākuma ritmos, rifos un vokālos saklausu attālu līdzību ar (SIC), hmm, melodisks piedziedājums? Ahujeķ, šitais stīgā! Dzirdi Džima melodiskos meldiņus pa virsu rifu haosam, uz pauzes paņem basģitāras mini solo, Sida skrečošana, Džeja brutālās bungas.. puikas nejoko, šo es uzskatīšu par atklājošo dziesmu, jo pirmo norakstiju. 

The Chapeltown Rag. Breakcore elementi pašā sākumā? YES please. Spēj tik valdīties, lai slēptu galvas kratīšanu, pirkstu, kāju bungošanu pie darba galda, lai cilvēki nepadomā, kad esmu pazaudējis pašas pēdējās saprāta paliekas. Un tad nāk pāreja uz piedziedājumu. Hmm.. vēljoprojam nelīmējās tonalitātes maiņa, bet saies gan jau (o, jā ar kādu padsmito reizi aizgāja un tu sāc baudīt). Kaut kur pa vidam tu noķer flašbaku no The Blister Exists dēļ perkusionistu marša bungām, lēni velkošs outro un maucam tālāk. 

Yen. Sauc mani par ķertu lidmašīnu, bet te nu kaut kas no visa kopā- dzirdi tik daudz familiāras lietas no All Hope Is Gone albūma, rifi, ritmi, vokāli- derēs, jo kuram gan nepatiek atgriezties siltās atmiņās par savu pirmo pirmo velo, pirmo aliņu kopā ar pagalma puikām un tādā garā. Protams ar nepacietību tu gaidi dziesmas pēdējās sekundes jo te jau pavērsies kas jauns un nedzirdēts. 

Hive Mind. Sākuma 30 sekundes. Maigi sakot neloģiskākas kā mērkaķis ar granātu rokā un tad nāk pirmais rifs un klāt blāstbīts (fak jē, Džejs mauc precīzāk kā šveices pulkstenis un stiprāk nekā vīrs dzērājs sit savu sievu).. nemelošu un teikšu, ka manas rokas dēļ zosādas bija nelīdzenākas par Latvijas sūdīgāko asfalta ceļu. Maisam gals vaļā, brutāli ejam uz priekšu, sajūsma par klauna izslavētajiem kega sitieniem. Dziesma neliek vilties- blastbīti, pustempi, brutāla vokāla + tīro mikslis, b*e te grūti nosaukt kaut ko kas nepatiktu. Dziesma izskan un nu jau prātā iezogas bažas par to, ka ja viss būs šādi, tad bikses sausas nepaliks. 

Warranty. Pirmais ko saproti, vēljoprojam ir maize! Sāc saprast, ka līdz šim neesi novērtējis cik labi dziesmām odziņu piešķir sampleris Kregs. Dziesma smaga kā F izmēra krūtis, bet kontrastam pēkšņi piešķiļas tīrais vokāls ar kora bekvokālu. Maza pārlaime un turpinam pustempā tik pat smagi- Sumināts Sātan! 

Medicine For Dead. Te tu aizdomājies, ka šim albūmam gandrīz katrai dziesmai ir viena kopīga lieta- WTF tipa intro. Weird twist, bet tas ir Slipknot, tapēc īsti tas nepārsteidz. Dziesma kaut kā galvā velk paralēles ar Spyders no WANYK albūma, nav laba zīme, jo diemžēl šī dziesma neiet arī šobrīd personīgi. Nav slikti, bet saproti, kad tomēŗ gaidi nākamo dziesmu paralēli mierinot sevi ar to, ka nevar patikt viss un piespiest sevi nevar. 

Acidic. Turpinam WTF intro tēmu, bet zinot kā puikas dzīvajā uzstājas, tad koncī šie intro varētu aiziet! Un te nu laikam sāc saprast, ka arī Korijam vecums liek sevi manīt un tomēr vajag vairāk lirisko. Nav slikti, bet šis jau velk jau uz tādu tumšākas noskaņas Stone Sour, bet es taču esmu uzlicis Slipknot! Sev tiek veikta piezīme, ka šī ir tā albūma pelēkā dziesmu masa, kura visticamāk koncertus gan nepieredzēs (aaaahh, boohooo). 

Heirloom. Nu, b*a, nu nepazūd tas Stone Sour piesitiens, un laikam ar to jāsamierinās. BEEEEEET, nav slikti- iesākums smagi, jo smagi + skrečošana no Sida makes my peepee go hard. Ap šo laiku, jau esi nedaudz apradis ar piedziedājuma tonalitāšu maiņam un sāk arī iepatikties. Gičas solo? Iesmeliet man kādu puskilogramu, lūdzu! Turpinajums mazāk smagi, bet viss jau nevar būt kaklu lauzošs, vajag tak kaut ko arī tai maigajai dvēseles daļai. 

H377. Pēc dziesmas nosaukuma jābūt kam indīgam un hujakš! Perkusijas, daudzbalsīga šautošana (so metalcore tho') un pašauj vaļā, pēc mierīgāka posma ir pienācis laiks lauzt atkal sprandu. Nez, laikam pantiņu skaitīšanas ātrumā Spit It Out vēljoprojām paņem kroni, bet ar gadiem Korijs savu tempu nav zaudējis (very naaaais *ar krievu akcentu)! Klausies to jandāliņu austiņās un saproti, ka šī dziesma ir tā, kuras skanējuma laikā it īpaši momentā pie lirikas "Fuck You" ir jābūt mošpita pašā epicentrā, kur tu noķer dūri sejā un elkoni ribās, un par to esi pārlaimīgs, jo tu jūties tieši tik brutāls, kā meksikāņu mamma ar gumijas zandeli rokās sitot Pablo! Tā pat kā Hive Mind tiek atzīts par gandrīz labāku nekā sekss. 

De Sade. Jancīgs Intro (oh, where have i seen this one before?). Klausos jau kuro reizi, un šeit ko izcelt ir pagrūti. Es protams negaidiju, kad katra dziesma būs Iowas līmeņa smaga, bet tomēr, lai arī labi skan, tomēr nu jau galvā mazais rūķis saka, ka tīro vokālu un melodisma ir par daudz :D Fonam derēs, bet nākamo lūdzu. 

Finale. Nosaukums pasaka priekšā pats- gandrīz stundas laimes noslēgums. Un te nu gan es sev iešaušu pats sev nierē un teikšu, ka priekš albūma pēdejās dziesmas liriskā un smagā balansēšana der un pat ir vajadzīga- dziesmā sākam maigi un noslēdzam episki. Te ļoti liels nopelns piedziedājumam un korim (nez vai izpildot šo dziesmu uz skatuves būs koris, vai šis viss tiks sasemplots?).

Iestājās brīdis nelielas tukšuma sajūtas (aptuveni tāds, kuru izjūt mazais Džamals saprotot, kad tēvs aizejot uz veikalu neatgriezīsies), un arī tāda nenoteiktības sajūta- patīk/nemāku teikt vai patīk. Kā jau minēju es negaidiju, kad man patiks viss, jo šādu albūmu no jebkuras sev mīļas grupas es sen neesmu pieredzējis, bet tik sasodīti prieku radija, kad cauri visam tu dzirdi to kā grupa pieturas pie savām saknēm , lai arī gadi iet un arī grupas sastāvs ir mainijies. Primāri tam visam cauri neviltoti varu teikt, ka šis albūms ir tas pats Slipknot smagais haoss, kuru esmu iemīlējis, tikai modernāks. Jāieēd kāda karote sāls tagad, savādāk tas skanēja nu jau pārāk saldi- saņemies Aleksi! 

Noslēdzot- ja ar alternatīvu/smagu mūziku esi kaut nedaudz uz tu, tad viennozīmīgi iesaku noklausīties šo albūmu, jo tas paliek labaks ar katru reizi, kuru to klausies (brāl, nav melots, laba štelle!).

https://www.youtube.com/playlist?list=OLAK5uy_lE2wWe8dAGFUlGyKn0olTL8EVOZADTe-Q 

Ak jā un protams neaizmirsti noslēgumā kur tev jāiet, un mani vēljoprojām nesatrauc to, kur komats jāiepļī! ;).

Priekā, Stay (SIC)! ,