Maigie Molomāna Memuāri, jeb tricārs liek sevi manīt.
Nu čo? Ņeždaļi s*ki? Pēdējo reizi interneta dzīlēs iepļūtiju janvārī.. es p*ss, veselu mūžību atpakaļ. Nav jau tā, ka nebūtu ko teikt, bet, aj, zin' kā- pusmūža, radošā u.c krīzes kopā ar aizņemtību nenāk par labu manam pseido rakstnieka garam. Bet ņefig dirst un ķersimies strausam pie ragiem. Par ko tad šoreiz? Kā vienmēr ričuki vai alus? Ta' ne sūda. Šoreiz būs vājš mēģinājums savārstīt kaut ko par un ap tēmu par kuru zem attiecīga alus daudzuma varu runāt visu nakti (tas tā no sērijas "Pāļa bazars"), tēlojot wannabe mūzikas kritiķi. Enīhuuu... Jā, šodien gribu parunāt par mūziku, precīzāk par to ko tad es domāju par sev ļoti tuvas grupas jauno albūmu, jo man, b*e, ir ko pārdomu līmenī uzskricelēt. Protams ievadam jau laikam neiztik bez atgriezšanās tā tālāk bērnībā, kur mazais Aleksēns kā jau augot mūziķa aizgādībā būtībā visu savu bērnību pavadijis to dzirdot. Sākot ar your childhood favourite Modern Talking, Jumpravu, pa vidam daudz un daudz garlaic