evolūcija, hobijs vai dzīvesveids? melnais caurums
Nē nu labi, kaut kad tam bija jābeidzās un savu lielo uzvaru atzīmēšu, kamēr ir iedvesmas pieplūdums.
Ar ko tad šoreiz gribu pieķēzīt interneta dzīles? Visi, kuri mani pazīst vai nonākuši kontaktā ar mani noteikti ieķers flashback'us, jo atminēsies manu nebeidzamo fanātisko vāvuļošanu par un ap velo.. Jap, noteikti jūs "pārsteidzu"- mēs papļāpāsim par velo. Konkrētāk par to, ka, jopcik, cik tas ir nebeidzams aplis un melnais caurums (tava mamma vēljoprojām tur gan neielien) tavā makā, laikā u.t.t, jeb mani velo manā dzīvē.
2. paragrāfs: Tukša diršana, jo jums ir jāzin mans dzīves stāsts.
Kā jau katram no mums, lai atslogotu prātu no ikdienas jebļas un problēmām, vajag un ir pa kādam hobijam, laikagrābslim (nē alkoholisms un litrbols neskaitās, sīni), kas noteikti diezgan bieži kalpo kā vienīgais cerību stariņš pelēkā ikdienā un rutīnā. Tā nu saiet, kad vecāki mani radijuši ar kaut kādu diezgan aktīvu gēnu.. kur es tādu esmu dabūjis? Nezinu, jo vecāki manējie noteikti nav tie visaktīvākie, vismaz ne manā klātbūtnē :D. Long story short līdz ar to gadiem ejot paspēju pagaršot visa kā no dažādiem aktīvajiem sporta veidiem (vēljoprojām uzskatu, kad es būtu čempions trijstūra spēlēšanā, bet cilvēki to vēl neatzīst nopietnā līmenī kā sporta veidu), taču lai arī kāda sajūsma bija sākumā, tad tas viss diezgan fiksi noplaka, jo vai nu es biju ekstra tizls un man nesanāca, vai vienkārši nebija tas ko biju gaidījis (es skatos uz tevi skeitbord). Taču viena lieta jau no pašas bērna kājas nemainīgi spēja sniegt to pašu prieku ko vienmēr un vēl vairāk- velo, cisku drillis u.t.t. Kā visiem mums ar normālu bērnību lielākais prieks bija tikt pie vecāsmātes vai vecātēva lielajiem padomju laiku velo un tikai gāzt. Arī man! Laikam ejot visiem draugiem radiem bija velosipēdi, taču man kā nesekmējās tā nesekmējās tikt pie savējā (boohoo), oh well, vismaz vienmēr bija kāds kuram nebija bail iedot savējo izgāzt, tikai protams ar norunu, kad nedrīkst ātrumus pārslēgt.
3. paragrāfs: Aleksis atrod dzīves jēgu un tas šoreiz nav alus.
4. paragrāfs: Par gaisu ir jāmaksā un tas nav lēts.
Bet nu protams dzīvei jābūt k*cei un pēc divu mēnešu prieka jāpārvācās uz Rīgu un naļiku vajag vairāk kā ēst. Tā nu jāatvadās no baltā skaistuļa un asaras jāslauka ietirgotajā piķī un kādos 4 aliņos.
Laiks gājā, vasaru nomainīja rudens (jē*al, sajutos kā dažš labs lielais dzjenieks, rakstnieks) un tukšumam nebūs palikt tukšam- kaut kādas nejēgā lielas sakritības, veiksmes rezultātā tiku pie nākamā, savējā- KTM Ultra LTD 27.5.. Ziniet to sajūtu, kad skatoties uz BMW e46 kūtiņu liekas, kad tas ir kosmoss un nekā labāka dzīvē vairs noteikti nav uzbūvēta? Jap tieši tādas bija tās sajūtas, jo šitam aparātam takš mūsdienīga ģeometrija priekš xc ričuka, modernais 27.5" ratu standartiņš (lielāku herņu un marketinga triku neesmu manījis līdz šim), laba grupa, un tagad nolieciet visu kas pa rokai, lai neizkrīt no pārsteiguma- GAISA DAKŠA!! Nu tiešām kur nu vēl vairāk, man vidusmēra pagalma čalim, puikam no laukiem (Cēsīm manā skatijumā tomēr būtu jābūt gan kā minimums vismaz Latvijas galvaspilsētai, ja ne pasaules centram). Protams kur labs ričuks, tur ambīcijas aug un pēc sētas mača vēlme pabraukt jau lielo puiku sacensībās. Kaut kā pa bišķiņam sezonā pabraukts SEB'os un saproti, kad skola nav īstā vieta man- man vajag ar velo ikdienā un piķi ar to lielo pelnīt.. Profesionāļu vecumu nokavējis, nekas cits neatliek kā rullēt kā velokurjeram un pretendēt uz Rīgas ielu karaļa titulu (kaut kā gan tasar nesanāca, bet nu labi, derēs tāpat). Protams piķis ir problēma (nesaprotu, kur jūs biezie tai tumbačkā to piķi atrodiet, lai teiktu, ka piķis NAV problēma) un no KTM pēc aptuveni gada kopdzīves jāatvadās, jo šito pieslēdzot rīgas ielās čigāns aiznesīs fiksāk nekā babuļa paspēj sabiedriskajā ielēkt, lai iegādātu darba zirgu.
5. paragrāfs: Lielākas bēdas par autobusā pazaudētu eiriku nevar būt, bet tad tu atrodi piecīti.
Fanfārām skanot, stādu Jums priekšā lieliskāko velo (bez sarkasma, jopta), kas jebkad man ir bijis. Pieņemu, kad pārdzīvos mani un manus neesošos mazbērnus (un tavus neskaitāmso kaķus) un viennozīmīgi pārdzīvos ātomkaru- Trek 4100, jeb tautā iesaukta par Govi. Te gudri dirst nav ko daudz, tik cik no tonnu smaga mtb, kurš nopirkts no krieveļiem, kuri izskatās bija ar velo braukuši tieši 3 reizes pēc alus, tas tagad manā īpašumā ir transformējies par ghetto šosejnieku/pilsētnieku un, ja nemaldos ir vieglāks par manu karbona šosejnieku (galvenokārt detaļu neesamības uz velo dēļ, jo nafig tev tās aizmugurējās bremzes, mīkstais). Kapēc labākais? Jo neskaitāmi km pa nenosakāmas kvalitātes segumu noripināti, ziemas godam izturējis (pēc pagājušās ziemas gan visu izņemot frameset nācās izmest pa taisno miskastē) un NEKAD nav pievīlis (3982 pārdurtas kameras neskaitās). Reāli, šis ir uzticamāks nekā dažam labam draudzene, vai sieva un par sānsoļiem ar citām noteikti nebūš dusmīgs. Īpaša vieta sirdī un ja drīkstēs, tad kapā mani glabās kopā ar šamo.
6. paragrāfs: Velc bikses nost, būs slānīšana, jeb rabbit hole has opened.
Protams ar Govi jau gonkā nepabrauksi (ir gan umņiki un spēka vīri kas min piemēram Cēsis-Valmiera ar ukrainu.. bet es neesmu mazohists, nu vismaz ne tik ļoti) un kaut kā vajag izrakt naudu, lai tiktu pie tās īstās spēļmantiņas.. ja godīgi vēl šodien īsti nesaprotu kā tas sanāca, bet nākamo upuri varēju izvēlēties jau pēc nepilna pusgada (i see it, i need it!). Ja tu tik tālu esi ticis, tad reku paskat cik smuks- Trek Superfly 9.6 (Baltais, es nopietni- 3. Trek manā dzīvē noteikti nav sakritība, ņem mani darbā!). Un vēl vienu reizi, likās, ka nu arī tak jau šeit vairs nav ko pielikt nav ko atņemt (tiku vaļā no nejēdzības ar 27.5"ratiem un šis jau bija pavisam moderns 29eris). Beeeeeeeeeeeeeeeeet, ej dirst, jo šeit sākās tieši tā lielā apmātība un fanātisms dzīties pakaļ latest & gratest un gramu skaitīšanai.. Ja vislielākais ko dzīvē nožēloju ir pīpēšanas sākšana, tad šis nāk tuvu tam, jo lai arī ir forši, taču beigās saiet, kad gramu skaitīšana ir dārgāka atkarība nekā kokaīns. Vai no tā es braucu labāk? Noteikti nē, taču zin cik laba sajūta pāršķirstot bildes vakarā soc. tīklos? Tad varbūt kādam arī ir jautājums- huļi tad, ja no tā nav labuma? Nu labums jau protams ir, bet manā līmenī braucot tas ir margināls un vispār ej dir*t, kāda velna pēc man vēl strādāt, ja es nevaru sagrūst naudu ričukā un man tas dara prieku???
Lai arī kā izgājis cauri apgreidošanas fāzei, bet arī šeit stāstam netiek likts punkts, jo dzīvē nekad nepietiek ar to kas tev jau ir, lai cik tas labs..
7. paragrāfs: Pornogrāfija in process, jeb šeit tiešām nervi, sviedri un asinis.
Spontāni lēmumi ir man kaut kāds 4. vārds un tā nu bez dižas domāšanas un diršanas 10 minūšu laikā pārdots Treka rāmis un iegādāts Norco Revolver fūlīša rāmis. Vot šito gan nevajadzēja darīt, jo tagad zinot ko man tas prasīs es to tiešām skaidrā prātā nebūtu darījis. Lietots, no puiša Ogrē, labots, iegādāts par fūlīšiem neko nezinot.. kas gan varētu noiet greizi?? Zinātnieki droši drīkstētu šo pētīt, jo šis ir perfektākais love/hate attiecību modeļa piemērs. Vairāki rāmja remonti, komplikācijas, apgreidi, pārdošanas mēģinājumi, stāsts liekas nebeidzams, taču izejot cauri tam visam (šis gan vēl nav galapunkts un fināla forma šim velo, jo es esmu stulbs) saprotu, kad šis ir MANS velo un turpmākos pāris gadus noteikti turpināšu ar to ripitnāt. Kapēc? Pasitīšu pats sev pa plecu, bet otru šādu rāmi Latvijā neatradīsi un kopā pārāk daudz ir piedzīvots, upurēts, lai no tā vienkārši atbrīvotos (kas pāris reizes gandrīž jau tika izdarīts) un galu galā uz neviena cita velo nejūtos vairāk mājās kā uz šī.
8. paragrāfs: Teiciens karma ir ku*e ir tikai un vienīgi teiciens.
Pēdējais flotes dalībnieks pieklīda neplānoti, jo nākot tuvāk krīzes vecumam (30 gadi) galvā rodas ideja, kad labi, tak būtu nevis tikai trekterēt alu un ripināt, bet laikam arī ieviest kaut kādu nelielu lietu kārtību un grafiku dzīvē, uzsākot treniņus (atbildu par bazaru, līdz šim dzīvē nekad nekas tāds nebija sanācis, lai kā es teiktu, ka es vairāk nedarīšu to šito, vēl kaut ko un sākšu darīt to un šito).
Stādu jums priekšā tīrasiņu Itāli, kurš nācis no Čangalijas- Karma, jeb Kuota Kharma. Līdz šim es biju pārliecinošs šosejas nīdējs (man liekas, kad velvairāk nīst kaut ko var tikai kārtīgs amerikāņu redneks minoritātes, fuck yeah 'Murica!). Daudz ko teikt man nav, jo kilometri 2000-3000 ar šo tikai kopā pavadīti, taču pirmais priekšstats man bijis maldīgs, ja ne gonkas šosejas, tad pašai šosejai ir sava maģija (visticamāk, kad melnā). Vai mūsu ceļi krustosies kopā ilgi? Dzīvosim redzēsim, taču arī plāni šim velo ir, tikai pirms tam vai nu ir jāatrod cukurmammuks, vai jāvinē loterijā.
9. paragrāfs: noslēgums, jeb man apnika nedaudz jau.
Ar šo visu gribēju dalīties, nevis tapēc, kad tas viss ir interesanti (vismaz manā galvā ir), bet cerot, ka tas liks aizdomāties par to cik daudz dzīvē var izmainīt tieši viens bleķa gabals vai viena lieta, viens notikums. Manā dzīvē tas ir atnesis neaizmirstamus piedzīvojumus, emocijas, otro pusīti (ticiet man, viņa ir īsta nevis iedomāta, un arī viņai tīk velo), draugus, paziņas, domu biedrus, ā jā pareizi- konstanti tukšu maku. Protams arī ir savi melnie momenti, bet tos visus atsver alus pēc kārtīga svīdiena meža takās. Viens bleķa vai karbona gabals spēj mainīt dzīves uztveri, prioritātes, profesijas izvēli un iespējams vēl ko tik ne. Fināliņā skaidrs ir tas, kad nekas nav spējis mani tā aizraut un lai arī dažreiz uznāk vispārējs apnikums, diezgan fiksi parasti nespēju atkal sagaidīt kārtējos kilometrus un piedzīvojumus.
Tagad noslauki puņķi un asaru, jo šis bija emocionāli (nemelo, es zinu, kad bija), uzsit sev pa plecu un
droši atver aliņu, jo esi pelnijis to, ja reiz spēji tikt līdz galam, priekā!
P.s Bija doma ieslīgt tieši tehniskajā daļā vairāk katram velo, bet es šoreiz būšu jēzus kristus atbrīvotājs un pasaudzēšu tavas pēdējās nepiedrazotās smadzeņu paliekās.
P.s.s pārlasot tekstu nepameta sajūta, kad kaut kā te tomēr trūkst.. pareizi- "ej dirst" profilaksei, lai pārlieku neatslābtu! ;)
Tā bļa, trūkst asuma!
AtbildētDzēstŠis, kā teikt melanholiskais- atskats uz dzīvi. Priekšā ir jebļa par ko noteikti būs uz sirds kāds skarbāks vārds ko pateikt
Dzēst